Politiskā vēsture » Troņa mantošanas  jautājums

« Atpakaļ


Saksijas Morica centieni pēc Kurzemes hercoga troņa 1726.–1727. gadā

      Pēc hercoga Frīdriha Vilhelma nāves 1711. gada janvārī hercogistes vadību vēlreiz pārņēma viņa tēvocis hercogs Ferdinands, kurš 1725. gadā bija sasniedzis jau 70 gadu vecumu, pastāvīgi dzīvoja Dancigā un joprojām nebija precējies, turklāt ar ne pārāk stipru veselību. Attiecībā uz Kurzemes-Zemgales hercogisti apkārtējām valstīm bija savas ieceres: Polijas-Lietuvas muižniecība vēlējās to pilnībā iekļaut savā valstī, Polijas karalis – palielināt savu ietekmi tajā, bet Prūsija un Krievija – pakļaut savu interešu zonai. Savukārt Kurzemes muižniecības centieni bija saistīti ar savu privilēģiju, tiesību un brīvību saglabāšanu. Hercoga troņa tīkotāji bildināja Frīdriha Vilhelma atraitni, Pētera I brāļa meitu Annu Joanovnu. Jau no 1711. gada viena vai otra valsts ierosināja un protežēja kādu kandidātu, tomēr katru reizi citas valsts pārstāvjiem tas nelikās pieņemams, un Kurzemes hercoga troņa mantotāja pozīcija palika vakanta. Tāpat arī hercogs Ferdinands, kura nāvi visi uzskatīja par tik tuvu, nemira un turpināja savus strīdus ar Kurzemes muižniecību.

     1725. gada septembrī, kad hercogiene-atraitne Anna viesojās Pēterburgā, Saksijas sūtnis Leforts (le Fort) ievēroja, ka kāda Annai tuva persona vērsa viņas uzmanību Saksijas Morica kandidatūrai.[1] Šajā laikā Kurzemes muižniecība uz Varšavu bija nosūtījusi Jelgavas virspilskungu Kazimiru Kristofu fon Brakelu (von Brackel), lai lūgtu karali atļaut landtāgam izvēlēties Ferdinanda pēcteci. Augusts II piekrita, ja par tādu tiktu atzīts viņa dēls Morics. Tobrīd K. K. fon Brakels, kurš divus gadus pārstāvēja Kurzemes intereses Varšavā, bija sapratis, ka liela daļa poļu muižniecības uzskata Kurzemes iekļaušanu Polijā-Lietuvā par izlemtu lietu, par ko savukārt bija uztraukusies hercogistes muižniecība.[2] Tādēļ Kurzemes muižniecībai Morica kandidatūra likās izdevīga. Historiogrāfijā gan pausts viedoklis, ka muižniecība būtu bijusi priecīga par jebkuru pieņemamu kandidatūru, kas izbeigtu nenoteiktību un novērstu hercogistes patstāvības zaudēšanas draudus.[3] 1725. g. decembrī K. K. fon Brakels Varšavā sastapās ar Moricu, kurš tolaik viesojās tēva galmā. Morics piekrita Kurzemes muižnieku piedāvājumam, lai gan tajā pašā laikā interesējās par laulībām ar Pētera I meitu Elizabeti Petrovnu, kas Moricu vilināja vairāk nekā Anna Joanovna, jo Pētera I meita bija ne tikai jaunāka un skaistāka, bet arī izdevīgāka partija topošajam vīram.[4] Krievijas sūtnis Varšavā Vasīlijs Dolgorukijs (Долгорукий), kam bija ievērojama ietekme uz Polijas-Lietuvas muižniecību, arī neatbalstīja Morica kandidatūru.[5] Viņam poļu muižnieki bija apgalvojuši: „Kurzeme, neapstrīdami, pieder Polijai-Lietuvai; republika gatava ar ieročiem aizstāvēt savas tiesības un nepieļaut, lai

Ferdinandam būtu mantinieks, zinot, ka jaunajam Kurzemes hercogam būs radinieki vai draugi, no kā Polijai-Lietuvai būs liels satraukums un briesmas, bet Polija-Lietuva savos valdījumos grib būt mierīga un tam nežēlos ne naudu, ne asinis.”[1]

       1726. gada martā Annas Joanovnas galma virsmeistars (Oberhofmeister) Pēteris Bestuževs-Rjumins (Бестужев-Рюмин) ziņoja uz Pēterburgu, ka Jelgavā ieradies Lietuvas kara ģenerālkomisārs fon Karps (von Karp) ar vēstuli virspadomniekiem no Lietuvas lielkņazistes lielhetmaņa Ludviga Konstantīna Poceja (Pociej). Karps esot paziņojis, ka Augusts II atļāvis kurzemniekiem aicināt par hercogu jebkuru, ko viņi vēlas, ar noteikumu, ka kandidāts būs pieņemams arī karalim. Pretī karalis solījis saglabāt Kurzemes hercogistes agrākās tiesības un brīvības, atbalstīt kurzemnieku intereses Polijas-Lietuvas seimā un nepieļaut hercogistes dalīšanu. Karps ieradās arī pie paša Bestuževa-Rjumina, lai uzzinātu, vai Anna Joanovna būtu ar mieru precēties ar Moricu.[2] 22. martā virspadomnieki hercoga Ferdinanda vārdā izsludināja landtāgu, kam bija jāsākas 26. jūnijā.

      Pirms landtāga sanākšanas izplatītajā apkārtrakstā K. K. fon Brakels izteica ierosinājumu izraudzīties hercoga amatam piemērotu kandidatūru, kam būtu jākāpj tronī pēc hercoga Ferdinanda nāves. Pretendentam bija jābūt piederīgam vācu nācijai un Augsburgas ticībai, kā arī pieņemamam Polijas karalim un Polijas-Lietuvas valstij. Tobrīd likās, ka Morics šīm prasībām pilnībā atbilst. Kurzemes muižniecība atklāja savus plānus arī Annai Joanovnai un lūdza viņas atbalstu šai jautājumā Krievijas galmā. Savukārt hercogs Ferdinands nepiekrita kurzemnieku viedoklim un 4. jūnijā izdeva manifestu, kurā protestēja pret viņa vārda un uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī pret likumpārkāpumiem, kurus pēc hercoga domām veikuši virspadomnieki, pārsniedzot savas pilnvaras. Tāpat Ferdinands pasludināja, ka Brakels uz Varšavu devies bez viņa ziņas un kopumā darbojies bezatbildīgi, neskatoties uz to, ka viņa ģimene baudījusi hercoga labvēlību.[3] Ferdinands lika nolasīt baznīcās no kanceles paziņojumu, ka drīz viņš ieradīsies Kurzemē, sodīs nepaklausīgos padotos un apspiedīs virspadomnieku lepnību. Hercoga atbalstītais troņmantnieka kandidāts bija Hesenes-Kaseles landgrāfs Georgs (Georg von Hessen-Kassel), hercoga Jēkaba meitas Marijas Amālijas jaunākais dēls. Taču daļai Kurzemes muižniecības šis kandidāts nebija pieņemams, jo pārstāvēja kalvinistu baznīcu un bija cieši saistīts ar Prūsiju.[4]

       1726. gada maijā P. Bestuževs-Rjumins saņēma no Pēterburgas instrukciju neatbalstīt Morica kandidatūru, jo pēc Morica ievēlēšanas: 1) Augustam II būšot iespējams ietekmēt Morica lēmumus par labu savām personīgajām interesēm, kas var būt pretrunā ar hercogistes kaimiņu interesēm;

2) starp Krieviju un Prūsiju pastāvot noruna saglabāt Kurzemē iepriekšējo kārtību, un Prūsija drīzāk piekritīšot hercogistes sadalīšanai, nekā pieļaušot Saksijas valdnieku dinastijas nākšanu pie varas; 3) poļi paši nepieļaušot Morica kļūšanu par hercogu, lai dēls nevarētu palīdzēt tēvam Polijas-Lietuvas lietās.[5]

P. Bestuževam-Rjuminam bija jāpierunā Kurzemes bruņniecība nosliekties par labu Krievijas ķeizarienes Katrīnas I znotam Holšteinas-Gotorpas hercogam Kārlim Frīdriham (Karl Friedrich von Holstein-Gottorp), ja vien tā nebūtu pārliecināma pieņemt kņaza Aleksandra Meņšikova kandidatūru. Pats A. Meņšikovs bija lūdzis krievu diplomātiem Varšavā aģitēt par viņu un piedāvāt arī naudas summas vajadzīgiem cilvēkiem.[6] Daļa Polijas-Lietuvas muižniecības arī bija pret Morica ievēlēšanu, jo vēlējās panākt hercogistes pilnīgu iekļaušanu Polijas-Lietuvas valstī un nevēlējās pieļaut karaļa dinastijas varas nostiprināšanos. Zinot šo poļu muižniecības nostāju, Augusts II rosināja Moricu novilcināt atbildi un kādu laiku neuzturēt pat korespondenci ar Kurzemi. Savukārt sakšu ģenerālfeldmaršals grāfs Jakobs Heinrihs fon Flemings (von Flemming) ieteica Moricam nesteigties un vismaz sākotnēji necensties iegūt tiesības uz hercoga troni mantojumā saviem bērniem, jo tas varētu negatīvi ietekmēt Polijas-Lietuvas un Krievijas nostāju.[7] Taču Morics nepakļāvās tēva ieteikumiem un 1726. gada maija beigās ieradās Kurzemē, pamatojot savu braucienu ar mātes mantojuma lietām Vidzemes guberņā. Viņš apciemoja Annu Joanovnu un iemantoja viņas simpātijas. Lai kliedētu tēva dusmas, Morics aizbildinājās, ka nedrīkstējis pievilt Kurzemes muižniecības uzticību. Par saviem atbalstītājiem Kurzemē viņš mātei rakstīja: „Viņi ir nelokāmi, viņi ir zvērējuši man līdzās atjaunot savu senču, Teitoņu ordeņa bruņinieku, varonību. Ak, esiet droša, šeit ir drosmīgi cilvēki, kuri mani mīl no visas sirds.”[8] Savukārt Annas Joanovnas attieksmi viņš mātei komentēja šādi: „Viņa izrāda man visu iespējamo laipnību un pat ir aizrakstījusi carienei, lai ar manu palīdzību otrreiz kļūtu par Kurzemes hercogieni.”[9]

     Tomēr viss nenotika tā, kā to bija iecerējis Morics un Kurzemes muižniecība. Jau 1726. gada 21. maijā sekoja Polijas karalistes vicekanclera Jana Aleksandra Lipska (Lipski) protests pret Morica eventuālo ievēlēšanu. Savukārt A. Meņšikovs 1726. gada jūnija sākumā nosūtīja uz Grodņu grāfu Pāvelu Jagužinski (Ягужинский), lai pārstāvētu krievu intereses un aģitētu seimā pret Morica ievēlēšanu. Tikai neliela daļa Polijas-Lietuvas muižniecības atbalstīja Morica pretenzijas uz hercoga troni. Viens no viņa aktīvākajiem sabiedrotajiem bija Lietuvas lielhetmanis L. K. Pocejs.

1726. gada 8. jūnijā Kurzemes iekļaušanu atbalstošās Polijas-Lietuvas muižniecības spiediena rezultātā Augusts II izdeva aizliegumu (inhibitorium) hercoga prombūtnes laikā noturēt landtāgu, bet, ja šāds landtāgs tiktu noturēts, tā lēmumus jau iepriekš atzina par spēkā neesošiem. Tāpat karalis aizliedza kurzemniekiem sazināties un sarakstīties ar ārvalstu pārstāvjiem hercoga pēcteča jautājumos un atlika šās problēmas risināšanu līdz nākamajam Polijas-Lietuvas seimam.[10] Taču historiogrāfijā sastopamas norādes, ka slepeni karalis tomēr atļāvis sasaukt landtāgu, un šo atļauju Kurzemes muižniekiem nogādājuši tie paši sūtņi, kuri atnesuši ziņu par landtāga sasaukšanas aizliegumu. Arī karaļa pārmetumi Moricam bijuši iestudēti.[11] Kurzemes hercogistes landhofmeistars Heinrihs Kristians fon den Brinkens (von den Brincken) 19. jūnijā protestēja pret šo karaļa aizliegumu, uzskatot, ka „ne karalim, ne Republikai nav tiesību aizliegt mums sanākt un lemt par iekšējiem jautājumiem.”[12] Arī Krievijas augstākā slepenā padome (верховный тайный совет)         1726. gada jūnijā pieņēma lēmumu, ka Morica vai Hesenes-Kaseles landgrāfa kandidatūras atbalstīšana nav Krievijas interesēs.[13] Padome nolēma sūtīt uz Kurzemi A. Meņšikovu un V. Dolgorukiju, lai viņi mēģinātu pārliecināt Kurzemes muižniekus par labu kādam no Krievijai izdevīgiem kandidātiem. Lai A. Meņšikova vārdiem dotu pārliecinošāku skanējumu, viņam tika atļauts gar Daugavu izvietot krievu pulkus.

       1726. gada 26. jūnijā sanāca Kurzemes landtāgs, kam par godu pie hercogienes-atraitnes tika sarīkots svinīgs bankets. 28. jūnijā landtāgs izskatīja ievēlēšanas jautājumu un izvirzīja Morica kandidatūru. 32 muižniecības pilnvarotie deputāti vienbalsīgi nobalsoja par viņu, lai gan P. Bestuževs-Rjumins vēl tajā pat dienā bija norādījis landtāgam, ka nav prātīgi izvēlēties hercoga iespējamo mantinieku bez Katrīnas I atbalsta iegūšanas.[14] Tomēr 5. jūlijā landtāga delegāti parakstīja ievēlēšanas aktu. Tajā bija norādīts, ka Ketleru dinastija tuvojas savam galam, tādēļ lai izvairītos no iekšējiem un ārējiem nemieriem un saglabātu likumīgo kārtību, bruņniecība un muižniecība uzskatījusi par nepieciešamu iecelt eventuālo hercoga Ferdinanda pēcteci gadījumam, ja viņš nomirst bez vīriešu kārtas pēcnācēja. No savas puses Saksijas Moricam bija jāuzņemas saglabāt visas agrākās privilēģijas, imunitātes, priekšrocības, brīvības, ierašas un līgumus. Landtāgs atzina arī hercoga amata mantošanas pēctecību Morica laulībā dzimušiem vīriešu pēcnācējiem. Dokumenta noslēgumā muižniecība un Morics apņēmās kopīgiem spēkiem lūgt Polijas-Lietuvas karalim apstiprināt šo vēlēšanu aktu.[15] Landtāgs slēdza savu sesiju 6. jūlijā un nosūtīja savu pārstāvi – kambarjunkuru Ferdinandu fon Rūtenbergu (von Ruhtenberg) – uz Poliju, lai saņemtu karaļa

apstiprinājumu, kā arī vēstuli uz Krieviju, lai informētu par savu izvēli un lūgtu atbalstu. Savukārt hercogam Ferdinandam muižniecība rakstīja, ka tās rīcība balstīta tikai rūpēs par miera un kārtības saglabāšanu Kurzemē-Zemgalē, kam troņmantinieka trūkums var būt liktenīgs.[16] Morics, tāpat kā Kurzemes muižniecība, ar vēstuļu palīdzību aktīvi mēģināja skaidrot ievēlēšanas pozitīvās sekas. Viņš nosūtīja informatīvu paziņojumu par savu ievēlēšanu uz Prūsiju, piedāvājot uzturēt savstarpēji labas kaimiņattiecības. 30. jūnija vēstulē Polijas-Lietuvas karalim Morics skaidroja savas piekrišanas iemeslus. Viņš atzīmēja, ka apkārtējās valstis izdarījušas spiedienu uz kurzemniekiem katra par labu savam kandidātam, tāpēc tos varējuši savaldzināt svešo varu piedāvājumi saglabāt vecās privilēģijas un uztraukuši Polijas-Lietuvas centieni tās ierobežot. Kurzemnieki būtu varējuši izdarīt izvēli par labu kandidātam, kas būtu kaitīgs Polijas-Lietuvas interesēm, tādēļ Morics piekritis viņu piedāvājumam. Viņš uzskatīja, ka ir patīkams kandidāts karalim un Polijai-Lietuvai un pieņemams – Kurzemes hercogistes kaimiņiem.[17] Savukārt Polijas primasam Teodoram Andžejam Potockim (Potocki) Morics rakstīja, ka viņa ievēlēšana kalpos Polijai-Lietuvai tikai par labu un ka citi kandidāti palielinātu kaimiņvalstu ietekmi Kurzemē. Taču Potockis atbildēja, ka Morics rīkojies pret karaļa gribu un republikas interesēm.

     Tā kā F. fon Rūtenbergs pārstāvēja nelikumīgi sasauktu landtāgu, tad pie Polijas-Lietuvas karaļa netika pieņemts. Tad Rūtenbergs centās panākt, lai par nelikumīgu atzītu tikai Morica ievēlēšanu nevis visus landtāga lēmumus, tomēr nepanāca gribēto. Gan Augusts II, gan Kurzemes hercogs Ferdinands atteicās atzīt landtāga lēmumus. Daļa Polijas-Lietuvas muižniecības joprojām negatīvi lūkojās uz Morica ievēlēšanu. Viņu priekšgalā bija vicekanclers J. A. Lipskis un Lietuvas apakškanclers Mihals Frederiks Čartorijskis (Czartoryski). Tāpēc Morics no Polijas-Lietuvas saņēma atbildi, ka: „Ievēlēšana ir pretrunā ar Viņa Majestātes vēlēšanos un tiesībām, tāpat kā tā ir pretrunā ar Republikas tiesībām.”[18] Polijas-Lietuvas karalis vēlreiz atcēla landtāga lēmumus un aicināja virspadomniekus un landtāga pārstāvjus ierasties Grodņā.

         Arī Krievijas galmā pastāvēja opozīcija pret Saksijas Moricu. Ķeizariene Katrīna I pavēlēja A. Meņšikovam ar P. Bestuževa-Rjumina starpniecību protestēt gan pret Morica ievēlēšanu, gan pret viņa iespējamajām laulībām ar Annu Joanovnu. Tāpēc Jelgavā ieradās kņazs V. Dolgorukijs, kurš nodeva Kurzemes muižniecībai Katrīnas I vēstuli un lika visiem landtāgu apmeklējušajiem delegātiem ierasties Jelgavā, lai atceltu Morica ievēlēšanu un izvēlētos Krievijai tīkamu kandidātu – A. Meņšikovu, Holšteinas hercogu Ādolfu Frīdrihu (Adolph Friedrich von Holstein) vai kādu no Krievijas dienestā esošajiem Hesenes-Homburgas prinčiem – Ludvigu Johanu Vilhelmu vai Johanu Kārli (Ludwig Johann Wilhelm, Johann Karl von Hessen-Homburg), kuri abi bija Kurzemes hercoga

Jēkaba meitas Luīzes Elizabetes (Luise Elisabeth von Kurland) mazdēli. Nepakļaušanās gadījumā tika draudēts ar militāru iebrukumu un fatālu iznākumu visai hercogistei, kas tiktu sadalīta starp tās kaimiņzemēm. Atbildot uz Katrīnas I vēstuli, Kurzemes muižnieki aizbildinājās, ka Ādolfs Frīdrihs esot par jaunu (tobrīd 16 gadus vecs), bet Meņšikovs nav ne vācietis, ne luterānis, tādēļ nevarot tikt ievēlēts. Tāpat viņi norādīja V. Dolgorukijam uz Polijas karaļa aizliegumu kurzemniekiem sazināties ar ārvalstniekiem hercoga pēcteča jautājumos.[19]

     1726. gada 8. jūlijā (j. st.) Rīgā ieradās A. Meņšikovs. Pie viņa devās Anna Joanovna, lai mēģinātu pārliecināt atsaukt prasības, taču nesekmīgi. Par hercogienes-atraitnes braucienu saglabājusies A. Meņšikova atskaite Katrīnai I. Anna esot ieradusies Rīgā tikai vienas galma dāmas pavadīta un tikšanās laikā ar asarām acīs lūgusi A. Meņšikovam palīdzēt viņai iegūt Katrīnas I piekrišanu laulībai ar Moricu. Uz to Meņšikovs atbildējis, ka politisku iemeslu dēļ Krievijai Morica izvēle nav izdevīga un ka laulība ar ārlaulībā dzimušu personu darīs kaunu Krievijas valdnieku dzimtai.[20] Historiogrāfijā gan sastopams viedoklis, ka vēstules saturs ir izdomāts. Vismaz vēstulē sievai Darjai (Дарья Михайловна) A. Meņšikovs rakstīja, ka viņam izdevies pārliecināt Annu Joanovnu par Morica nepiemērotību hercoga amatam un par to, ka vislabākais kandidāts būtu viņš pats.[21] Vienlaikus Meņšikovs vērsās pret P. Bestuževu-Rjuminu, apvainojot viņu Katrīnas I pavēļu nepildīšanā. Pēc pāris Rīgā pavadītam dienām Meņšikovs 1800 karavīru pavadībā devās uz Jelgavu. 1726. gada 11. jūlijā viņš paziņoja muižniecībai un Moricam, ka Katrīna I neatzīstot un nekad neatzīšot Morica ievēlēšanu, un pieprasīja jaunu landtāga sasaukšanu, piedraudot, ka, ja 10 dienu laikā prasība netiks izpildīta, krievi iesūtīšot hercogistē 20 000 zaldātu, bet virspadomniekus izsūtīšot uz Sibīriju. Tomēr Kurzemes muižniecība nenobijās un atteicās pildīt šīs prasības. Nākamajā dienā A. Meņšikovs tikās ar Moricu un atkārtoja prasību par landtāga atkārtotu sasaukšanu. Uz to Morics norādīja, ka viņa ievēlēšana bijusi likumīga un ka Krievija rīkojoties ar Kurzemi kā ar ieņemtu teritoriju.[22] Literatūrā sastopama informācija par krievu uzbrukumu Morica mājai Jelgavā uz Lielās un Katoļu ielas stūra, kurā tikuši savainoti 60, bet krituši 16 krievu karavīri, un kura beigusies ar Annas Joanovnas sūtītās sardzes iejaukšanos.[23] Vēstures avotos par šādu notikumu informācija līdz šim nav atrasta, tomēr ir saglabājušās liecības par Eiropas galmos klīstošām nekonkrētām baumām par uzbrukumu.[24] Morics tobrīd uzturējās Jelgavā ar 60 algotiem karavīriem, jo landtāgs nebija atļāvis viņam veidot lielāku karaspēku. Vācu 19. gs. vēsturnieks Karls

fon Vēbers (von Weber) citējis Morica rakstītu vēstuli virskambarkungam grāfam Heinriham Frīdriham Frīzenam (von Friesen) par 12. jūlija vakara notikumiem. Tā liecina, ka Moricam pienākušas ziņas par krievu nevēlēšanos nokārtot attiecības mierīgā ceļā. Viņš negatavojās bēgt, bet gan pavadīt nakti trauksmes stāvoklī kopā ar cilvēkiem, kas bija viņa rīcībā. Viņam pievienojušies pilsētā esošie muižnieki, bet pilsētnieki informējuši par notiekošo, tostarp par to, ka krievu dragūni saņēmuši pavēli būt gatavi ķerties pie ieročiem. Tomēr Morics pieļāva, ka tas domāts krievu pašu drošībai.[25] 13. jūlijā A. Meņšikovs pameta Jelgavu.

       1726. gada 15. jūlijā Morics nosūtīja vēstuli Katrīnas I padomniekam baronam Heinriham Johanam Frīdriham Ostermanam (Остерман), skaidrodams kurzemnieku steigu hercoga pēcteča ievēlēšanas jautājumā ar bailēm no hercogistes teritoriālās vienotības un savu privilēģiju zaudēšanas. Morics aprakstīja Ostermanam A. Meņšikova ierašanos un viņa izteiktās pretenzijas, paskaidrodams, ka kurzemnieki atrodas neapskaužamā situācijā – izpildot A. Meņšikova prasības, viņi izsauktu pamatotu sašutumu no Polijas-Lietuvas puses, bet tās noraidot, viņi pakļautu zemi postīšanai. Tāpat Morics atgādināja, ka Eiropā valdot tada situācija, ka mazākā dzirkstele varētu izraisīt lielu uzliesmojumu.[26]

       Tālākie V. Dolgorukija mēģinājumi pārliecināt landhofmeistaru H. K. fon Brinkenu un landmaršalu Eberhardu Filipu fon der Brigenu (von der Brüggen) par nepieciešamību sasaukt jaunu landtāgu palika bez rezultātiem. No savas puses virspadomnieki lūdza V. Dolgorukiju, lai Krievijas prasības tiktu iesniegtas rakstiskā formā. 1726. gada 18. jūlijā hercogistes valdība sūdzējās Polijas-Lietuvas karalim par Krievijas prasībām, lūdza aizstāvību no Krievijas un tālākos rīkojumus.[27] Savai sūdzībai virspadomnieki pievienoja arī V. Dolgorukija prasību tulkojumu latīņu valodā. Reaģējot uz šādu krievu rīcību, Augusts II nosūtīja uz Pēterburgu vēstuli ar sūdzību par A. Meņšikova draudiem. Tomēr karalis nosodīja kurzemniekus par Morica ievēlēšanu un atzina to par spēkā neesošu.[28]

         26. jūlijā A. Meņšikovs aizbrauca no Rīgas uz Pēterburgu. Turp devās arī Anna Joanovna, lai iestātos par Moricu un sūdzētos par A. Meņšikova patvaļu. Annu Joanovnu Pēterburgā atbalstīja Katrīnas I meitas un znots, Holšteinas hercogs, Kārlis Frīdrihs, kurš bija izteikts A. Meņšikova pretinieks. Arī Saksijas pārstāvji Pēterburgā mēģināja noskaņot Krievijas galmu par labu Moricam. Pēc Polijas-Lietuvas protesta Katrīna I atsauca A. Meņšikova kandidatūru, saprotot, ka ne Augusts II, ne Polijas-Lietuvas muižniecība to nepieņems. Iespējams, ka šo lēmumu sekmēja A. Menšikova pārlieku lielā „centība” Kurzemes jautājumā, kas varēja novest pie konflikta starp Krieviju un Poliju-Lietuvu. Tomēr Katrīna I turpināja iestāties par hercogistes privilēģiju saglabāšanu un atzīt Polijas-Lietuvas virskundzību (Oberherrschaft) pār hercogisti. Krievijas augstākajā slepenajā padomē tika izskatīta iespēja ierosināt lietu pret P. Bestuževu, lai noskaidrotu, vai viņš Kurzemē rīkojies saskaņā ar Pēterburgas rīkojumiem.[29]

      Tikmēr Morics gāja vizītēs, rīkoja banketus un medības. Viņa vēstulēs grāfam H. F. Frīzenam lasām par Morica uzskatiem par Kurzemes stāvokli un nākotnes perspektīvām. Morics konstatēja, ka hercogiste bija smagi cietusi mēra un kara dēļ, tādēļ īpašumi slīga parādos. Tas viņam lika secināt, ka nākšoties piekopt pieticīgu dzīvesveidu un galveno uzmanību pievērst saimnieciskām lietām. Viņš uzskatīja, ka mierīgas dzīves atjaunošanās lauku teritorijās ļautu uzplaukt tirdzniecībai, kas savukārt palielinātu patēriņu un ļautu atdzīvoties visai ekonomikai. Iegūtos līdzekļus viņš novirzītu civilo un militāro skolu ierīkošanai, lai izglītotu iedzīvotājus un virsniekus. Morics bija iecerējis nostiprināt hercogistes militāro potenciālu, izveidojot vietējo karaspēku, kas, sadarbojoties ar lietuviešiem, varētu būt 10 000 – 20 000 karavīru liels, un papildināt ieroču un munīcijas krājumus. Lai gan Morics atzinās, ka izjūtot riebumu pret maziem galmiem, viņš uzskatīja, ka aristokrātu izklaidēšana ir līdzeklis valdnieka varas palielināšanai: lai gan saviesīgās izklaides samaitā tikumus, tās piesaista muižniekus pilsētai, padara viņus pakļāvīgākus un pielaidīgākus. Morics ziņoja arī par to, ka saņemot vēstules no lielākām un mazākām politiskajām draudzēm (politische Kirchspiele). Tajās pausts atbalsts un gatavība pastāvēt par savām tiesībām, kas ļāva Moricam secināt, ka „Mani kurzemnieki ir cieti kā akmens.”[30]

        Situācija Kurzemes hercogistē piesaistīja arī citu valstu uzmanību. 1726. gada augustā starp Prūsiju, Dāniju un Angliju noslēgtā savienībā tika ietverts arī punkts par Kurzemi. Minētās valstis cita starpā apņēmās pieteikt karu Polijai-Lietuvai, ja tā mēģinātu mainīt hercogistes pārvaldes sistēmu, un Krievijai, ja tā ievestu tajā karaspēku. Pēc šā līguma parakstīšanas Prūsija Kurzemes jautājumā ieņēma nogaidošu pozīciju. Historiogrāfijā sastopams viedoklis, ka Prūsija gaidīja Polijas-Lietuvas mēģinājumu inkorporēt Kurzemi, lai attaisnotu militāru iejaukšanos, ko bija gatava realizēt.[31] Tikmēr Polijas galvenais prokurors (lat. Instigator Regni) apsūdzēja Kurzemes virspadomniekus valsts nodevībā. Landtāga lēmumi tika pasludināti par spēkā neesošiem. Lai skaidrotu situāciju, Morics nosūtīja uz Varšavu vairākus pārstāvjus, kuriem tomēr neizdevās pārliecināt Polijas-Lietuvas muižniekus par Morica ievēlēšanas atzīšanu.[32] Augusts II cerēja, ka varēs vismaz panākt kādas vojevodistes piešķiršanu Moricam kā kompensāciju, ja viņš atteiktos no Kurzemes hercogistes. Literatūrā sastopamas ziņas, ka Morics šajā laikā pat piedāvāja hercogam Ferdinandam pret ikgadēju maksu atteikties no valdīšanas Kurzemē, tomēr Ferdinands piedāvājumu

nepieņēmas un lika hercogistē baznīcās no kanceles lasīt un publiskās vietās izvietot nosodījumu par Morica ievēlēšanu.[33]

       1726. gada septembrī sanākušais Polijas-Lietuvas seims izskatīja jautājumu, vai Kurzemes landtāgs drīkstēja ievēlēt nākamo hercogu bez karaļa un Polijas-Lietuvas ziņas. Morica pusē bija tikai neliela daļa seima dalībnieku. Krievija uz šo seimu bija nosūtījusi P. Jagužinski ar uzdevumu kavēt Kurzemes pievienošanu Polijai-Lietuvai, rūpēties par Krievijai izdevīgajiem kandidātiem uz Kurzemes hercoga troni un pretdarboties nevēlamajiem. Tāpat viņam bija jācenšas visiem līdzekļiem graut seima darbu, ko P. Jagužinskis arī darīja.[34] Viņš gan uzskatīja, ka tikai ar vārdiem Polijas-Lietuvas nostāju ietekmēt būs grūti. 1726. gada oktobrī Polijas-Lietuvas seims anulēja Morica ievēlēšanu. 11. oktobrī viņam tika nosūtīta vēstule, kurā karalis lika Moricam pamest Kurzemi un kliedēt kurzemnieku ilūzijas par viņa ievēlēšanu. Augusts II lika nekavējoties pārsūtīt viņam Morica ievēlēšanas aktu.[35] Tādēļ Morics devās uz Poliju, lai skaidrotu situāciju un meklētu finansiālos līdzekļus, bet, ieradies Kauņā, nosūtīja karalim ziņu, ka gaidīs šeit tālākās pavēles. Kauņā viņš saņēma Augusta II vēstuli par ievēlēšanas anulēšanu, kas tika pamatota ar 1561. gada Pakļaušanās līguma (Pacta subiectionis) noteikumiem un 1589. gada seima lēmumu, saskaņā ar kuriem pēc hercoga Ferdinanda nāves Kurzemes hercogiste būtu jāiekļauj Polijas-Lietuvas valstī. Kurzemniekus Polijas-Lietuvas karalis pasludināja par valsts nodevējiem. Tomēr Morics nolēma nepakļauties un atgriezās Jelgavā, cerot uz Katrīnas I atbalstu. Krievijai tobrīd bija izdevīgi uzturēt nesaskaņas starp Poliju-Lietuvu, Kurzemi un Moricu, lai piemērotā brīdī Kurzemes hercoga amatā ieliktu sev tīkamu kandidātu.[36] No Jelgavas Morcis rakstīja karalim, ka nepakļausies viņa pavēlēm, jo tās aizskarot viņa godu un reputāciju. Viņš apgalvoja, ka piekritis ievēlēšanai ne savu kaprīžu vai vieglprātības dēļ, bet gan tādēļ, ka viņu izvēlējusies izcila nācija, kuras muižniecība vairākus gadsimtus saistīta ar Poliju-Lietuvu un kura nemeklē, nepieprasa un netiecas ne pēc kā cita, kā tikai pēc priekšteču lojalitātes saglabāšanas. Tādēļ Morics uzskatīja, ka bijis netaisnīgi neuzklausīt kurzemnieku viedokli un uzreiz viņus nosodīt.[37] Savukārt mātei viņš rakstīja: „… karalis izdarīja visu, ko no viņa prasīja Republika”, un nedaudz vēlāk: „karalis ir vienisprātis ar maniem ienaidniekiem.”[38]

      Šajā situācijā daļa Kurzemes vadošo muižnieku, piemēram, landtāga deputātu maršals (Landbotenmarschall) Johans Kristiāns fon Sakens (von Sacken), uzskatīja, ka jāmeklē kompromiss ar Krieviju, jo tikai ar tās atbalstu iespējams saglabāt iepriekšējās Kurzemes pārvaldes tradīcijas.

Savukārt K. K. fon Brakels un landhofmeistars H. K. fon den Brinkens atbalstīja Moricu.[39] Līdz ar vadošajiem amatvīriem partijās sašķēlās arī hercogistes muižniecība.

    1726. gada 9. novembrī Augusts II izdeva pavēli par Kurzemes hercogistes inkorporāciju Polijā-Lietuvā, saglabājot pilsoņu privilēģijas un brīvības, kas viņiem piešķirtas, un solot sargāt pret ienaidnieku uzbrukumiem un netaisnībām. Savukārt Morics tika pasludināts par personu, kuras nogalināšana netiek sodīta ar likumu (invindicabile caput). Ar šo dokumentu tika anulētas visas hercoga Ferdinanda pēcteča ievēlēšanas un visi pasākumi, kas tikuši veikti pret Polijas-Lietuvas galma pavēlēm. Īpaši tas attiecās uz pēdējo – „nelikumīgo” – landtāgu un tā lēmumiem, kas tika pasludināti par spēkā neesošiem. Polijas-Lietuvas seims nolēma sūtīt uz Kurzemi speciālu senāta un muižniecības pārstāvju komisiju 18 cilvēku sastāvā vēlēšanu lietas izvērtēšanai un jaunas pārvaldes formas meklējumiem gadījumam, ja hercogisti pievienotu Polijai-Lietuvai. Komisijas rīcībā nodeva 5000 zaldātu, kuriem izmeklēšanas laikā bija jāizvietojas pie Kurzemes hercogistes robežas. Senāta komisijai bija piešķirtas tiesības sodīt katru, kurš pretotos Polijas-Lietuvas likumdošanai. Hercogistes iedzīvotājiem tika aizliegts sarakstīties vai citādi sazināties ar citu valstu amatpersonām.[40] Polijas-Lietuvas amatpersonas rosināja virspadomniekus izrādīt paklausību, lai izvairītos no tiesiskās vajāšanas.[41] Taču Morics negrasījās padoties un rakstīja paziņām uz Zviedriju, lai pierunātu turienes virsniekus pievienoties viņa nelielajiem spēkiem. 22. novembrī viņš rakstīja mātei: „Es varu uzsākt jebko, kamēr manā rīcībā ir nauda un kurzemnieki”[42], jo Morics uzskatīja, ka kurzemnieki „… labprātāk kļūs par Krievijas nevis Polijas upuriem, ja no tā nevarēs izvairīties.”[43] Kad uz gada beigām Moricam sāka trūkt naudas, viņš griezās pēc palīdzības pie Lielbritānijas. Morics arī ierosināja virspadomniekiem veidot pašiem savu karaspēku, taču muižniecība uzskatīja, ka bruņota pretošanās Polijai-Lietuvai radīs vēl lielākas problēmas.[44]

       1727. gada 16. janvārī Jelgavā ieradās Katrīnas I pārstāvis ģenerālleitnants grāfs Antons Devjērs (Девиер), lai informētu, ka ķeizariene neatbalsta Polijas-Lietuvas seima lēmumu un ka viņa iestājas par Kurzemes pārvaldes kārtības saglabāšanu un pret hercogistes iekļaušanu Polijas-Lietuvas valstī. Katrīna I instrukcijā A. Devjēram pavēlēja: 1) izzināt, kuri muižnieki vēlas pievienošanos Polijai-Lietuvai un kuri atbalsta Krieviju; 2) censties nostiprināt prokrieviskās pozīcijas Kurzemē, tsk. ar

dāvanām un naudu, un pretdarboties poļu un sakšu interesēm; 3) pārliecināt kurzemniekus, lai tie stingri turas pie savām tiesībām; 4) satikties ar Moricu un izzināt viņa nolūkus un plānus.[45]

      Antons Devjērs bija pazīstams kā Meņšikova pretinieks un uzturēja labas attiecības ar Moricu, kurš esot atzinies Devjēram, ka Kurzemes hercogam neesot nekādas varas un ka Kurzemes muižnieki esot tik vārgi, ka pat paši sev palīdzēt nevarot.[46] Jāatzīmē, ka Krievijā tolaik notika politikas maiņa attiecībā pret Kurzemi. Pēc vienas no versijām tobrīd tika izskatīta iespēja Kurzemes troni nodot A. Meņšikova dēlam, arī Aleksandram. Tāpat Morics pakāpeniski zaudēja Annas Joanovnas atbalstu, jo  pievērsa pārāk lielu uzmanību citām sievietēm. Leģenda vēsta, ka Morics uzsācis mīlas dēku ar vienu no Annas galma dāmām. Kādu nakti, kad uzsnidzis sniegs, viņš nesis dāmu pāri pagalmam, bet viņus ieraudzījusi veca kundze ar laternu rokās, nobijusies un sākusi kliegt. Morics mēģinājis izsist viņai no rokām laternu un uzkritis virsū vecajai kundzei. Sadzirdot kliedzienus, atskrējusi pils sardze, tāpēc starpgadījums kļuvis visiem zināms.[47] Šajā laikā Morics saņēma karaļa vēstuli, kurā Augusts II lūdza dēlu pamest Kurzemi, atgriezties Francijas dienestā un pat piesolīja apmaksāt ceļojuma izdevumus, taču Morics atteicās, uzskatot, ka tā būtu nodevība un kurzemniekiem dotā vārda laušana.

       1727. gada janvārī Kurzemes muižnieki nolēma vēlreiz sasaukt landtāgu, kam bija jāsanāk 18. februārī. Pret to protestēja oberburggrāfs Ādams Kazimirs Koscjuško (Kosciuszko). Savukārt hercogs Ferdinands protestēja pret landhofmeistaru H. K. fon den Brinkenu un kancleru J. H. fon  Keizerlingu (von Keyserlingk), kuri pēc hercoga domām vienpersoniski izlemjot Kurzemes lietas.[48] 1727. gada februārī Devjērs saņēma jaunu instrukciju no Katrīnas I. Tā noteica, ka viņam jāturpina mutiski, neatstājot rakstiskas liecības, pārliecināt kurzemniekus turēties pie viņu tiesībām, bet jāizvairās pieminēt Morics vai kāds cits kandidāts. Ja muižnieki tomēr prasītu paust Krievijas nostāju Morica jautājumā, Devjēram bija jāatbild pilnīgā slepenībā un tikai kādam no muižniekiem, ka Morics pasteidzies ar savu ievēlēšanu un tādējādi sakaitinājis poļus un ka pēdējos var nomierināt tikai ar mēreniem un gudriem lēmumiem. Instrukcija rosināja pārliecināt kurzemniekus, ka nākamajā landtāgā jāizvairās lemt par Morica jautājumu.[49]

     Tomēr 1727. gada 4. martā Kurzemes landtāgs atkārtoti pauda atbalstu Moricam un neapmierinātību ar Polijas-Lietuvas lēmumu vienpusīgi mainīt hercogistes satversmi un sūtīt uz Kurzemi, pēc muižnieku domām, viņu reliģiskajām un pasaulīgajām brīvībām bīstamo komisiju.[50] Neraugoties uz to, Morics kādā no savām vēstulēm aprakstījis šo landtāgu kā monstru ar daudz

galvām un vēl vairāk mutēm, bet maz ausīm un pavisam bez spēka.[51] Muižniecības lēmumu uz Varšavu aizveda kapteinis Eberhards Kristofs fon Mēdems (von Medem), pēc Morica vārdiem, „..nevis lai risinātu sarunas, bet lai protestētu pret visu, kas Grodņā darīts pret viņiem.”[52] E. K. fon Mēdemam bija jālūdz karalis un republika apstiprināt Kurzemes hercogistes likumīgi ievēlēto hercoga troņmantnieku.[53] Taču martā sanākušais Polijas-Lietuvas Senāts pieņēma instrukciju uz Kurzemi sūtāmajai komisijai, kurā kurzemnieku rīcība tika definēta kā atklāta sacelšanās, un, tā vietā lai uzklausītu kurzemnieku iebildumus, E. K. fon Mēdems tika arestēts kā dumpinieku delegāts. P. Jagužinskis rakstīja uz Pēterburgu, ka nezinot, ko iesākt šajā lietā: aktīva iesaistīšanās varētu Polijas-Lietuvas muižniekus nokaitināt vēl vairāk, bet ļaujot tiem vaļu, viņi varētu iestāties par lietu vēl degsmīgāk.[54] 1727. gada 2. aprīlī Polijas-Lietuvas karalis parakstīja rīkojumu poļu komisijai sanākt Jelgavā 26. augustā.[55] Pārmaiņas notika arī Krievijā. Pēc Katrīnas I nāves 1727. gada 16. maijā imperatora Pētera II reģents A. Meņšikovs nolēma atbalstīt Polijas-Lietuvas nostāju un aicināja Kurzemes landtāgu atsaukt lēmumu, draudot iesūtīt krievu armiju Morica vajāšanai, un palielināja karaspēka daudzumu Rīgā.

     Tikmēr Morics nolēma doties uz Franciju, lai meklētu sev atbalstītājus. Viņš vervēja cilvēkus, kuri būtu ar mieru dienēt pie viņa Kurzemē. Citi ziedoja finansiālos līdzekļus. Mājienus par atbalstu Morics saņēma arī no Krievijas, kurai bija izdevīgi uzturēt sasprindzinājumu starp Poliju-Lietuvu un Kurzemi un kura nevēlējās pieļaut hercogistes pievienošanu Polijai-Lietuvai. Arī Lielbritānija pauda zināmu atbalstu Moricam, jo cerēja ar viņa palīdzību nepieļaut Krievijas ietekmes sfēras palielināšanos Ziemeļeiropā. Maija sākumā Morics devās uz Saksiju, pēc tam uz Poliju, kur 21. jūnijā satika tēvu. Viņš uzņēma dēlu sirsnīgi, bet izvairījās runāt par Kurzemes jautājumu, „..it kā tas neeksistētu.”[56] Atgriezies Kurzemē, Morics neuzkavējās Jelgavā, jo nejutās tajā drošs, tādēļ ka pilsētai viegli varēja uzbrukt gan krievi, gan poļi. Krievu vienību – 3 kājnieku un 2 jātnieku pulku ģenerāļa Pētera Lasī (Ласси) vadībā – vajāts Morics ar savu sardzi, artilēriju un munīciju 8. augustā patvērās uz salas Usmas ezerā, ko kopš tā laika dēvē par Moricsalu. Historiogrāfijā sastopamas liecības, ka viņš apbruņojis 600 zemnieku.[57] Drīzāk gan, ka šos zemniekus izmantoja nocietinājumu veidošanas darbiem uz salas. Usmas ezeru aplenca krievi. P. Lasī vērsās pie svārstīgākajiem virspadomniekiem J. H. fon Keizerlinga un H. K. fon den Brinkena, paziņodams, ka Morica padzīšana ir pašu kurzemnieku interesēs un ka citās jomās Krievija iestājas par Kurzemes tiesībām.

Virspadomnieki deva ziņu par krievu prasībām arī Moricam, bet nesaņēma atbildi. Arī poļu komisijai P. Lasī rakstīja, ka „parūpēsies” par Moricu.

       1727. gada 18. augustā Morics izdeva uzsaukumu, kurā atzīmēja, ka hercogistes teritorijā pretlikumīgi ienākuši sveši spēki, tādēļ aicināja iedzīvotājus ķerties pie ieročiem un pievienoties viņam uz salas Usmas ezerā.[58] Uzsaukumam gan nebija efekta. Kurzemes muižniecība saprata, ka cīņa ar Krieviju un Poliju-Lietuvu nenestu panākumus, bet tikai zaudējumus. Pie tam hercogs Ferdinands panāca vairāku ieroču kravu un rekrūšu partiju aizkavēšanu, lai tie nenonāktu Morica rokās. 18. augustā Lasī paziņoja virspadomniekiem, ka Krievija aizsargās tikai tādu Kurzemi, kurā nebūs Morica, un rosināja kurzemniekus iestāties pret poļu komisijas sūtīšanu.[59] Neredzot citu izeju, Morics lūdza krieviem iespēju atkāpties ar godu un 10 dienu laika izvest savas mantas un ieročus, bet tā vietā saņēma tikai 24 stundas. Nav zināmi apstākļi, kādos Moricam izdevās izbēgt no Usmas ezera. Pēc vienas no leģendām viņš 19. augustā viens zirga mugurā pārpeldējis ezeru, pēc citas – pa braslu pārgājis ezeram pāri[60], lai gan, ticamāk, viņš bēgšanai izmantoja kādu zvejnieklaivu. Vēl cita leģenda vēstī, ka uz Ventspili Morics devies pārģērbies par kučieri.[61] Ventspilī Morics sēdās kuģī un devās uz Dancigu, no kurienes rakstīja sūdzību vēstuli jaunajam Krievijas imperatoram Pēterim II, bet tas nedeva nekādu rezultātu, tādēļ Morics atgriezās Francijā. Viņa sardzes vienību (12 virsnieki, 33 kalpotāji, 98 dragūni un 104 kājnieki) gūstā saņēma krievi, kopā ar 9 lielgabaliem.[62] Vēlāk gūstekņus izdeva Polijai-Lietuvai.

     1727. gada 26. augustā Jelgavā ieradās Polijas-Lietuvas komisija 500 dragūnu pavadībā. Komisiju vadīja Varmijas un Sambijas (Ermland und Sahmland) bīskaps Kristofs Johans Šembeks (Szembeck), kurš bija atklāts Kurzemes neatkarības pretinieks. H. K. fon den Brinkens, J. H. fon Keizerlings un K. K. fon Brakels tika arestēti savos dzīvokļos, tomer muižniecības protestu deļ, sardzi drīz vien noņēma. H. K. fon den Brinkena vietā par landhofmeistaru tika iecelts hercoga Ferdinanda līdzšinējais piekritējs oberburggrāfs Ā. K. Koscjuško. Savukārt viņa vietā par oberburggrāfu iecēla Kārli fon Firksu (von Fircks). J. H. fon Keizerlinga vietā par kancleru tika iecelts K. K. fon Brakels, bet J. H. fon Keizerlingam uzlikts sods 1000 dālderu apmērā. Kādā Heikingu (Heyking, Heucking) dzimtas dokumentos atrastā aprakstā par šiem notikumiem norādīts, ka J. H. fon Keizerlingam draudējušas nāves briesmas, un tikai dedzīgi muižnieku lūgumi izglābuši viņu no nāves soda, tomēr komisija piespriedusi viņam triju gadu cietumsodu un aizliegumu ieņemt amatus.[63] Pagaidām nav skaidrs, vai šo lēmumu atcēla muižniecībai vēlāk piešķirtā vispārējā

amnestija. Atgriezies no Moricsalas, ģenerālis Lasī paziņoja komisijai, ka Morics ir padzīts. Pēc komisijas prasības krievi atvilka savus spēkus no Kurzemes. 1727. gada. septembrī komisijas spiediena rezultātā sanāca hercogistes landtāgs, kura uzdevums bija atcelt Moricu. Polijas-Lietuvas komisāri pieprasīja atzīt viņu par tēvzemes ienaidnieku. Lai gan negribīgi, 26. septembrī landtāgs tomēr bija spiests pieņemt lēmumu, ar kuru Morics tika atcelts no amata un viņam aizliegts ierasties Kurzemes hercogistē. Muižniecība apņēmās atturēties no turpmākām eventuālām hercoga mantinieka ievēlēšanām.[64] Pēc šā lēmuma izsludināšanas kurzemnieki saņēma vispārējo amnestiju. Kad Morica jautājums bija izlemts, komisija atļāva atstāt spēkā visus citus 1726. un 1727. gada landtāgu lēmumus. Papildus tam komisija kopā ar hercogistes pārstāvjiem izstrādāja jaunu Kurzemes hercogistes satversmes variantu (Ordinatio Futuri Regiminis), kam bija jāstajas spēkā pēc hercoga Ferdinanda nāves un kas bija vērsts uz tālāku hercogistes inkorporāciju Polijā-Lietuvā, tomēr visumā saglabājot hercogistes iekārtas pamatprincipus, kas sakņojās Pakļaušanās līgumā, hercogistes Valdības formulā (Formula Regiminis) un agrākajos karaļa lēmumos.[65] Vien dažiem amatiem bija mainīti iecelšanas noteikumi un kārtība. Šis projekts gan palika dzīvē nerealizēts. Komisija slēdza savu darbu 1727. gada. decembrī, landtāgs – 17. decembrī. Vēl var minēt, ka komisijas darbības laikā Jelgavā viesojās vairāki iepriekš izvirzītie hercoga troņmantnieka kandidāti, bet neviens no viņiem nespēja ietekmēt komisijas lēmumus.[66] Tāpat kā to nespēja arī hercogs Ferdinands.



[1] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – Москва, 1869. – С. 38.

[2] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 39-40.

[3] Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs (turpmāk LVVA), 554. f. (Kurzemes hercogu arhīvs), 3. apr., 28. l., 75.-76. lp.

[4] Gebhardi L. A. Geschichte des Herzogthums Kurland und Semgallen. – Halle, 1789. – S. 170.

[5] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 41.

[6] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. По документам венскаго архива // Вестник Европы. – 1894, кн. 1. – С. 133-134.

[7] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – S. 94.

[8] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe, étude historique d'après les Documents des Archives de Dresde. – Paris, 1865. – p. 104.

[9] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – S. 99.

[10] Ziegenhorn Chr. G. Staatsrecht der Herzogthümer Curland und Semgallen. – Königsberg, 1772. – S. 345.

[11] Seraphim A. Die Geschichte des Herzogtums Kurland (1561-1795). – Reval, 1904. – S. 188; Strohm K. Die kurländische Frage (1700-1763): eine Studie zur Mächtepolitik in Ançien Régime. – Berlin, 1999. – S. 96-97; Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 25-26.

[12] Strohm K. Die kurländische Frage (1700-1763): eine Studie zur Mächtepolitik in Ançien Régime. – S. 97.

[13] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. – С. 134.

[14] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. – С. 137.

[15] Ziegenhorn Chr. G. Staatsrecht der Herzogthümer Curland und Semgallen. – S. 345-346.

[16] LVVA, 554. f., 3. apr., 28. l., 76-78. lp.

[17] Différentes piéces relatives a l’histoire agrègèe de Maurice de Saxe // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. II. – Amsterdam, Leipzig, 1757. – p. 172-174.

[18] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 113.

[19] LVVA, 1100. f. (Muižnieku dzimtu dokumenti), 7. apr., 30. l., 10.-11. lp.; LVVA, 554. f., 3. apr., 28. l., 82. lp.; LVVA, 554. f., 1. apr., 1120. l., 219. lp.

[20] Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 33.

[21] Cruse K. W. Curland unter den Herzögen. – Bd. 1. – Mitau, 1833. – S. 287.

[22] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. – С. 138.

[23] Histoire agrègèe de Maurice de Saxe, duc de Courlande et Semigalle // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. I. – p. XLI-XLIII; [Kallmeyer Th.] Graf Moritz von Sachsen in Kurland. Eine historische Skizze. – S. 20-21; Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 43-44.

[24] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. – С. 140.

[25] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – Leipzig, 1863. – S. 112-113.

[26] Différentes piéces relatives a l’histoire agrègèe de Maurice de Saxe // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. II. – p. 175-179.

[27] Ziegenhorn Chr. G. Staatsrecht der Herzogthümer Curland und Semgallen. – S. 347-348.

[28] Richter A. v. Geschichte der dem russischen Kaiserthum einverleibten deutschen Ostseeprovinzen bis zur Zeit ihrer Vereinigung mit demselben. Teil II. Bd. III – Mitau, 1858. – S. 116.

[29] Брикнер А. Императрица Екатерина 1725-1727 гг. – С. 143-145.

[30] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – S. 122-123.

[31] Strohm K. Die kurländische Frage. – S. 103-104.

[32] Gebhardi L. A. Geschichte des Herzogthums Kurland und Semgallen. – S. 173.

[33] [Kallmeyer Th.] Graf Moritz von Sachsen in Kurland. Eine historische Skizze. – S. 24.

[34] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 52.

[35] LVVA, 554. f., 1. apr., 1179. l., 4. lp.

[36] Strohm K. Die kurländische Frage. – S. 109.

[37] Différentes piéces relatives a l’histoire agrègèe de Maurice de Saxe // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. II. – p. 180-183.

[38] Seilhac V. Le Maréchal de Saxe. – Paris, 1864. – p. 81-82.

[39] Seraphim A. Die Geschichte des Herzogtums Kurland. – S. 191; Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 53.

[40] LVVA, 554. f., 1. apr., 1179. l., 6.-7. lp., Différentes piéces relatives a l’histoire agrègèe de Maurice de Saxe // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. II. – p. 187-190.

[41] Richter A. v. Geschichte der dem russischen Kaiserthum einverleibten deutschen Ostseeprovinzen. Teil II. Bd. III. – S. 116.

[42] Seilhac V. Le Maréchal de Saxe. – p. 83.

[43] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 145.

[44] [Kallmeyer Th.] Graf Moritz von Sachsen in Kurland. Eine historische Skizze. – S. 28.

[45] Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 57.

[46] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 49.

[47] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – S. 140; Щебальский П. К. Князь Меньшиков и граф Мориц Саксонский в Курляндии 1726-1727. – С. 55.

[48] Richter A. v. Geschichte der dem russischen Kaiserthum einverleibten deutschen Ostseeprovinzen. Teil II. Bd. III. – S. 117.

[49] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 50.

[50] Rummel C. v. Curländische Landtags- und Conferential-Schlüsse von 1618 bis 1759. – Dorpat, 1851. – S. 496.

[51] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 159.

[52] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 159.

[53] Ziegenhorn Chr. G. Staatsrecht der Herzogthümer Curland und Semgallen. – S. S. 351.

[54] Соловьев С. История России с древнейших времен. Т. 19. – C. 57.

[55] [Kallmeyer Th.] Graf Moritz von Sachsen in Kurland. Eine historische Skizze. – S. 32.

[56] Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 162.

[57] Gebhardi L. A. Geschichte des Herzogthums Kurland und Semgallen. – S. 176.

[58] Différentes piéces relatives a l’histoire agrègèe de Maurice de Saxe // Mes Rêveries : Ouvrage posthume de Maurice Comte de Saxe. T. II. – p. 191-193

[59] Strohm K. Die kurländische Frage. – S. 112

[60] Ranft M. Leben und Thaten des Weltberühmten Grafens Mauritii von Sachsen, Marschalls von Franckreich. Leipzig, 1746. – S. 70-71; Taillandier S.-R. Maurice de Saxe. – p. 165

[61]  Cruse K. W. Curland unter den Herzögen. – Bd. 1. – S. 293-294.

[62] Weber K. Moritz Graf von Sachsen, Marschall von Frankreich, nach archivalischen Quellen. – S. 144

[63] LVVA, 1100. f., 7. apr., 30. l., 14.-15. lp.

[64] LVVA, 4038. f. (Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība), 2. apr., 2162. l., 119. lp.;

LVVA, 1100. f., 1. apr., 15. l., 91. lp.

[65] LVVA, 554. f., 3. apr., 28. l., 85.-87. lp.

[66] Ziegenhorn Chr. G. Staatsrecht der Herzogthümer Curland und Semgallen. – S. 77.

 

Anita Čerpinska